Каталог :: Финансы

Реферат: Istochniki finansirovanija

             Uzņēmuma finansēšanas avoti.             
       Uzņēmuma līdzekļu avotu struktūra.       
Galvenā finansu vadīšanas problēma ir racionālas
līdzekļu avotu struktūras veidošana, lai varētu
finansēt vajadzīgos izdevumu apjomus un nodrošinātu
vēlamo ienākumu līmeni.
Līdzekļu  avotu struktūras noteikšana ir cieši
saistīta ar uzņēmuma dividenžu politiku. Ar to saprotams,
ka pašu līdzekļu pietiekamas rentabilitātes un augsta
dividenžu līmeņa sasniegšana ir atkarīga no
līdzekļu avotu struktūras. Tikai pietiekams pašu
līdzekļu apjoms var nodrošināt uzņēmuma
attīstību un nostiprināt tā neatkarību, un
liecināt par akcionāru uzņemšanos dalīt
uzņēmuma risku un vairot partneru, klientu,
piegādātāju un kreditoru uzticību.
Tieša kapitāla ieguldīšana uzņemuma
stratēģisko  vajadzību finansēšanai ar pašu
līdzekļiem ir nozīmīgs fakors savstarpējās
finansu attiecībās tirgus dalībnieku vidū.
Bet mēs nedrīkstam aizmirst arī aizņemto
līdzekļu lomu uzņēmuma darbībā.
Aizņēmumi samazina akcionāru risku, bet saasiana konfliktu
akcianāru un kreditoru starpā. Savukārt akcionāru un
uzņēmuma vadības starpā ir interešu konflikts,
kurš balstās uz neviennozīmīgu attieksmi pret
uzņēmuma īpašumu.
·        Uzņēmuma vadītāji ir ieinteresēti, lai
pieaugtu viņu labklājība – algas, privilēģijas utt.,
bet tas nesaskanēs ar akcionāru pamatinteresēm.
·        Vadītāji, riskējot ar savu kapitālu, ir
jūtīgāki pret uzņēmuma ienākumu
izmaiņām nekā akcionāri.
·        Vadītāju redzes loks ierobežojas ar viņu
atrašanās laiku uzņēmumā, tāpēc viņi
dod priekšroku ītermiņa projektiem, nevis uzņēmuma
ilgtermiņa stratēģijai.
Tomēr tirgus ekonomikā darbojas šo pretrunu
izlīgšanas mehānisms, piemēram audits, uzskaites
sistēma u.c., kas atvieglo akcionāriem uzņēmuma
darbīnas kontroli.
Akcionāru un kreditoru konflikta pamatā ir dividenžu politika
uzņēmumā. Un ir trīs galvenie iemesli
kādēļ šie konflikti pastāv:
·        Dividenžu palielināšana uz nesadalītās
peļņas rēķina samazinās pašu kapitālu
salīdzinājumā ar aizņemto kapitālu un izraisīs
jaunu kreditoru piesaistīšanu vai priekšrocību akciju
izlaidē. Tas palielinās baņķieru risku un radīs sava
veida aizdevumu devalvāciju;
·        Pārāk augsts uzņēmuma parādu līmenis
izraisa paaugstinātu baņķieru risku. Tādā
situācijā akcionāri izvēlas visriskantākos
projektus, bet kreditorus tas neapmierina;
·        Ja obligāciju emisija ļauj piesaistīt aizņemtos
līdzekļus ar investoriem izdevīgākiem noteikumiem, tad
agrāk izlaistajām obligācijām kurss var kristies.
Katrs uzņēmums var brīvi rīkoties ar savām
finansēm , bet neekstremālos apstākļos
uzņēmumam nevajadzētu pilnībā izsmelt aizņemto
līdzklu avotus. Vienmēr ir jāatstāj kredītu rezerve,
lai nepieciešamības gadījumā varētu nosegt
līdzekļu deficītu ar kredītu palīdzību.
Lai izveidotu līdzekļu avotu racionālu struktūru, parasti
vadās pēc šādas nostādnes: atrast tādu
aiņemto līdzekļu un pašu kapitāla attiecību,
kas nodrošinātu akcijām visaustāko vērtību. Bet
tas savukārt kļūst iespējams tikai augstas
uzņēmuma darbības efektivitātes gadījumā.
               Pašu un aizņemtais kapitāls.               
Finansēšanas avotus pēc kapitāla ieguldītāja
tiesiskā stāvokļa var sadalīt šādi:
·        finasēšana ar pašu kapitālu
·        finansēšana ar aizņemto kapitālu.
     Pašu kapitāls – ja investors ir iegādājies akcijas
akciju sabiedrībā vai kapitāla daļas sabiedrībā
ar ierobežotu atbildību un kļūst par
līdzīpašnieku vai iegūst īpašuma tiesības
līdz ar to iegūstot balsstiesības.
     Aizņemtais kapitāls – ja investors kreditē kādu
uzņēmumu, viņš iegūst tiesības uz finansu
saistībām, bet neiegūst balsstiesības šajā
uzņēmumā.
Tātad viss kapitāls, kuru uzņēmumā iegulda investori
– īpašnieki, pieder pie pašu kapitāla. Šis
kapitāls uzņemumā tiek veidots ne tikai no īpašnieku
ieguldījumiem, bet arī no uzņēmuma peļņas
atskaitījumiem, uz pašfinansēšanās rēķina.
Parasti nav iespējams ļoti precīzi noteikt  pašu
kapitāla lielumu uzņēmumā, jo šis lielums
aprēķinos izsaka starpību starp visu uzņēmuma
aktīvu kopsummu un parādu summu kreditoriem (saistībām).
Pašu kapitāla avoti uzņēmumā ir šādi :
·        statūtkapitāls (līdzekļi no akciju
pārdošanas un dalībnieku daļas iemaksas);
·        uzņēmumā uzkrātās rezerves;
·        citas juridisko un fizisko personu iemaksas (mērķa
finansējums, ziedojumi, labdarības iemaksas u.c.).
Galvenais uzņēmuma finasēšanas avots ir pašu
kapitāls. Tā struktūra parādīta šajā
shēmā:
     

Pamatkapitāls (satūtkapitāls) ir līdzekļu summa, kuru iemaksā īpašnieki uzņēmējdarbības veikšanai. Pamatkapitāla saturs ir atkarīgs no organizatoriskās formas, piemēram: · valsts uzņēmumā – īpašuma vērtība, kuru valsts ir piešķīrusi uzņēmuma apsaimniekošanai; · SIA – dalībnieku ieguldītā summa; · A/s – visu akciju tipu kopējā nominālā vērtība. Dibinot uzņēmumu, pamatkapītālā var ietipt gan naudas summas, gan materiāli, gan mašīnas, ēkas, kā arī nemateriālie ieguldījumi un intelektuālais potenciāls. Pamatkapitāla veidošana var notikt arī ar papildu līdzkļu avotiu palīdzību. Aizņemtā kapitāla avoti: · Banku aizdevumi; · Aizņemtie līdzkļi; · Parādi piegādātājiem; · Līdzekļi no vērtspapīru pārdošanas u.c. Aizņemtā un pašu kapitāla līdzekļu avotu principiālajām atšķirībām ir juridisks pamats. Uzņēmuma likvidācijas gadījumā tā īpašniekam ir tiesības uz to uzņēmuma īpašuma daļu, kura paliek pēc norēķināsanās ar trešajām pesonām. Svarīgākās atšķirības starp pašu un aizņemto kapitālu:
PazīmesPašu kapitālsAizņemtais kapitāls
AtbildībaNes atbildību par garantētajām saistībām, vismaz iemaksāto daļu vērtībāNenes atbildību par uzņēmuma garantētajām saistībām, bankrota gadījumā apmierina kreditorus no konkursa masas
Kapitāla efektivitāteAtkarībā no dotā uzņēmuma peļņas vai zaudējumaJāmaksā pēc noteiktas procentu likmes neatkarīgi no uzņēmuma darba rezultātiem
Kapitāla īpašnieka tiesības uz īpašumu uzņēmuma likvidācijas gadījumāTiesības atbilstoši iemaksātajai kapitāla daļaiKredīta apmērā
Kapitāla atdošanas termiņšNav noteiktsNoteikts līgumā
Nodokļu saistībasPeļņa apliekama ar ienākuma nodokliKredītu procentu summas (kā izmaksa) samazina ar nodokli apliekamo daļu
Finansēšanas avotu raksturojums. Finansēšana – šaurā nozīmē ir kapitāla nodrošinājums uzņēmumā, tas ir naudas un materiālu sagāde ar mērķi sākt uzņēmējdarbību. Finansēšana ietver sevī visas uzņēmējdarbības procesus un problēmas, sākot no sagādes līdz pat noietam. Jo visos procesos ir darīšana ar naudas plūsmu, kas tieši saistīta ar finansēšanu. Atkarībā no dažādiem kapitāla ieguves aspektiem finansēšanas avotus varētu iedalīt šādi: Ø pēc kapitāla devēja tiesiskā stāvokļa – pašu finansējums un kredīta finansējums; Ø pēc kapitāla izcelsmes avota – iekšējie un ārējie avoti; Ø pēc kapitāla atvēlēšanas laika – beztermiņa, īstermiņa, ilgtermiņa. Bet principā šie temiņi ir atkarīgi no tautsaimniecības nozares un uzņēmuma tehnoloģiskā procesa. Par diviem svarīgākajiem kritērijiem finansēšanas atšķirībās tiek uzskatīti kreditoru tiesiskais stāvoklis un naudas līdzekļu rašanās veids. Pēc kapitāla izcelsmes finansēšanas avoti tiek iedalīti iekšējos (uzņēmuma paša līdzekļi) un ārējos avotos (uz īpašnieka personisko līdzekļu pamata vai aizņēmumiem). Ārējā finansēšana notiek tajos gadījumos, kad uzņēmumā no ārpuses ienāk papildu līdzekļi, turklāt ir vienalga, vai šie līdzekļi ienāk no konkrētā brīdī esošiem dibinātājiem jeb dalībniekiem, vai no jauniem dalībniekiem (ārējā pašfinansēšana), vai arī no uzņēmuma piesaistītiem līdzekļiem (aizņēmumiem), vai kredītu veidā. Iekšējā finansēšanas gadījumā naudas līdzekļi tiek iegūti no paša uzņēmuma peļņas. Tā var būt nesadalītā peļņa (iekšējā pašfinansēšana) vai ilgtermiņa peļņas atskaitījumi, piemēram, pensiju mērķiem (rezerves fondā). Iekšējā finansēšana. Tirgus ekonomikas apstākļos peļņa ir atkarīga no vairākiem faktoriem, bet pats svarīgākais faktors no tiem ir ienākumu un izmaksu attiecība. Bez tam iespējama noteikta peļņas regulēšana, kuru paredz atbilstoši normatīvie akti. Pie peļņas regulēšanas veidiem pieder: · paātrināta pamatlīdzekļu amortizācija; · dalībnieku ieguldījumu novērtēšanas kārtība; · ražošanas krājumu novērtēšanas metožu izvēle; · banku kredītu procentu uzskaite, izmantojot aizņemto kapitālu finansēšanai; · atsevišķu izdevumu veidu ieskaitīšana realizētās produkcijas pašizmaksā. Peļņas sadale ir uzņēmuma rezervju veidošanas process, lai apmierinātu uzņēmuma ražošanas un sociālās sfēras vajadzības un nodrošinātu uzņēmēju (akcionāru) interešu realizāciju. Kā sadalīt peļnu uzņēmums izvēlas pats, kādas rezerves un uzkrājumus atstāt, un kā nodrošināt uzņēmuma konkurētspēju. Peļņas sadales kārtību uzņēmumā regulē speciāli nolikumi, kurus izstrādā uzņēmuma dienesti. Kādi šie nolikumi ir, tas atkarīgs no uzņēmuma organizatoriski tiesiskās formas, un tos apstiprina uzņēmējs vai uzņēmuma padome. Peļņa tiek sadalīta daudzos novirzienos: ražošanas attīstībai, darbinieku sociālajām vajadzībām, labdarības mērķiem, akciju sabiedrībās - akciju dividenžu izmaksām, zinātniski pētnieciskājam darbam, projektēšanas un tehnoloģiju izstrādes darbiem, jaunu produkcijas veidu ieviešanai ražošanā u.c. vajadzībām. Mērķtiecīga peļņas sadale ir elementāra racionālas saimniekošanas prasība jebkurā organizatoriski tiesiskajā uzņēmējdarbības formā. Rezerves kapitāls. Jebkurā uzņēmumā vienmēr ir vajadzīgs rezerves kapitāls, kuru varētu izmantot iepriekš neparadzētu izdevumu, vai zaudējumu rašanās rezultātā. Likumā "Par akciju sabiedrībām" ir noteikts, Finansēšana ir ļoti svarīgs posms visos uzņēmumos, jo šis posms sasaista kopā visus pārējos uzņēmuma posmus. Lai uzņēmums darbotos pēc iespējas rentablāk, uzņēmumā ir vajadzīgs labs finansists. Patiesībā no šī posma ir atkarīga peļņa un zaudējumi, kā arī turpmākā uzņēmuma darbība, viņa konkurētspēja. Bet pats galvenais ir izvēlēties izdevīgākos finansēšanas avotus, jo ne vienmēr lētākais finansēšanas veids ir izdevīgākais.