Каталог :: Экономика

Реферат: Bezdarbs

                                 Bezdarbs                                 
Līdz 1990.gadam iedzīvotāju nodarbinātība Latvijā
bija viena no augstākajām pasaulē. To lielā mērā
var izskaidrot ar ilgstošoō ekstensīvo tautsaimniecības
attīstību, īstenojot pilnīgas nodarbinātības
principu, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet no
otras puses, noteica zemu darba ražīgumu. 90.gadu sākumā
uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecība
pārorientētos uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī
darba tirgu. 1992.gada 15.janvārī stājās spēkā
likums “Par nodarbinātību”, un tad arī tika uzsākta
bezdarbnieku reģistrācija. Reģistrētais bezdarba
līmenis no 2.3% reģistrācijas pirmajā gadā pieaudzis
līdz 9.3% 1999.gada beigās.[1]
Šajā darbā autori apskatīs, kas vispār ir bezdarbs,
kā tas iedalās, kāda ir bezdarba pēdējā
statistika un izvērstāki aplūkosim bezdarba plusus un
mīnusus saistībā ar Latvijas piemēriem.
     1. Galveno jēdzienu definīcijas
     Bezdarbs - pastāvīga algota darba trūkums.
Bezdarbs iedalās:
·                             Cikliskajā
bezdarbā - bezdarbs, kas rodas ekonomikas lejupslīdes un
depresijas laikā.
·       Frikcionālajā jeb berzes bezdarbā - pagaidu
bezdarbs, kad personas meklē jaunu vai labāku darba vietu vairāk
nekā četras nedēļas.
·       Sezonālajā bezdarbā - bezdarba veids,
parasti saistīts ar dažādu nozaru nodarbinātības
sezonālām izmaiņām gada laikā, piemēram,
lauksaimniecībā u.c.
·       Strukturālajā bezdarbā - bezdarba veids,
saistīts ar darbaspēka pieprasījuma izmaiņām jaunu
nozaru rašanās, tehnoloģiju nomaiņu un tamlīdzīgu
procesu rezultātā.
Frikcionālais un strukturālais bezdarbs kopā veido dabīgo
bezdarbu, kurš parasti ir nemainīgs.
     Bezdarbnieks - cilvēks, kas sasniedzis 15 gadu vecumu, ir
darbaspējīgs, vēlas strādāt un bez panākumiem
aktīvi meklē darbu vismaz četras nedēļas. Bezdarbnieks
- fiziska persona darbspējīgā vecumā, kura
nestrādā, kurai nav citu ienākumu vismaz minimālās
darba samaksas apmērā, kura neveic uzņēmējdarbību
un meklē darbu. Lai iegūtu bezdarbnieka statusu, personai pēc
pieraksta vietas nepieciešams reģistrēties Valsts
nodarbinātības dienestā un jāgriežas šajā
dienestā vismaz vienu reizi mēnesī. Par bezdarbnieku peronu
atzīst četrpadsmitajā dienā pēc
reģistrācijas Valsts nodarbinātības dienestā. Ar
lēmumu bezdarbnieks savu statusu LR likumā “Par
nodarbinātību” noteiktajos gadījumos var arī zaudēt.
Šajā likumā noteikts, ka bezdarbnieks var saņemt
bezdarbnieka pabalstu, stipendiju, un viņam pēc iespējas tiek
piedāvāts piemērots darbs, profesionālā
apmācība vai pārkvalificēšanās. Likums uzliek par
pienākumu pašvaldībām organizēt algotus pagaidu
sabiedriskos darbus.
     2. Statistikas dati
 Reģistrētā bezdarba līmenis (% perioda beigās) 
     
199819991997199819992000p

I

IIIIIIVIIIIIIIV
7,17,27,69,210,110,09,59,199,29,18,0

Darba meklētāju īpatsvars 1999.gada beigās 14,4%.

Viszemākais bezdarba līmenis parasti ir Rīgā un citās attīstītās pilsētās, turpretim visaugstākais un arī visaugstākais ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars Latgales pusē – gandrīz katrs ceturtais nevar atrast pastāvīgu algotu darbu. 2000.gada martā reģistrētais bezdarba līmenis valstī bija 9%. Viens no valdības noteiktajiem galvenajiem ekonomikas pamatuzdevumiem vidēja termiņa periodam ir nodrošināt nosacījumus 10000 jaunu darba vietu radīšanai ik gadu. Pēc 2000.gada jūnija LR Ekonomikas ministrijas ziņojuma par Latvijas tautsaimniecības attīstību valstī turpina samazināties tautsaimniecībā nodarbināto skaits vidēji 1999.gadā = 1 028 000, kas ir viszemākais rādītājs sākot no 1992.gada (izņemot 1996.g.). Toties strādājošo skaits privātajā sektorā pastāvīgi pieaug. 84,7% no nodarbināto kopskaita veidoja darba ņēmēji, 3,6% darba devēji, 7% pašnodarbinātie, un 4,4% bija ģimenes saimniecībā strādājošie neapmaksātie ģimenes locekļi un radinieki. Pēdējo piecu gadu laikā strauji pieaug nodarbināto skaits nekustamā īpašuma izmantošanā, nomā un komercdarbībā, valsts pārvaldē un aizsardzībā, obligātā sociālā apdrošināšanā, vairumā un mazumtirdzniecībā, sadzīves priekšmetu remontā, toties samazinājās veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē, kā arī finansu starpniecībā. Novērojama ražošanas sfēras sarukšana Vidējais laiks, cik ilgi darba meklētāji bijuši bez darba, ir 28 mēneši. Gandrīz trīs ceturtdaļas no visiem darba meklētājiem meklē darbu ilgāk par 6 mēnešiem. 3. Bezdarba plusi un mīnusi no bezdarbnieka puses – Tikai 40,8% bezdarbnieku saņem bezdarbnieku pabalstu. Pārējie bezdarbnieki var cerēt saņemt dažus sociālas palīdzības veidus no savas pašvaldības. Ja šīs pabalstu un palīdzības summas salīdzinājumā ar reālajiem vienkārši izdzīvošanai nepieciešamajiem izdevumiem, no kuriem “lauvas tiesu” pilsētnieku trūcīgajās ģimenēs veido maksa par centralizēto apkuri, no kuras praktiski nav iespējams atteikties (savdabīgs apkures nodoklis!), kā arī nesamērīgi dārgais sabiedriskais transports, var secināt, ka darbu zaudējušam cilvēkam (ja vien viņam nav nopietnu ietaupījumu) nepietiek līdzekļu un resursu, lai pārdzīvotu bezdarba periodu un atrastu jaunu darbu. Līdz ar to viņu reāli gaida izlikšana no dzīvokļa, kurai var sekot sociālā statusa krišanās un personības degradācija. Īsāk sakot – valstī nav reālu sociālo garantiju. Bezdarbs – tā ir sociāla slimība. Tās ir nemitīgas bailes, kuras pakāpeniski saēd cilvēku. Bailes par izdzīvošanu. Bailes tikt izliktam no dzīvokļa. Bailes zaudēt darbu. Katram ir tiesības domāt, ka personīgi man tas neskar , tomēr šī baiļu izjūta, bezdarba un nabadzības klātbūtne ir jūtama visā sabiedrībā. Bailes zaudēt darbu – sociālā spriedze. – Darbs nav tikai materiālo prasību nodrošināšanas avots, bet dod savas vērtības apziņu, liek justies nozīmīgam. Zaudējot darbu, cilvēki nevienmēr var apmierināt šīs svarīgās vajadzības, un tas var būt nomāktības un dažādu kompleksu rašanās iemesls. Reizēm darba zaudēšana sakrīt ar problēmām personīgajā dzīvē, un cilvēkiem tādos brīžos varētu pat noderēt psihologa palīdzība. Nodarbinātības valsts dienestā ar darba meklētāju grupām strādā psihologi, kas iesaka kā labāk meklēt darbu un tikt pāri emocionālajai krīzei. Raksturīgi ir tas, ka cilvēkiem, ilgstoši atrodoties bez darba un negūstot nekādus panākumus darba meklējumos, rodas un izstrādājas ne viens vien komplekss. Viņi labu atspaidu rod darba meklētāju klubos, kur valsts atalgoti psihologi un juristi palīdz bez darba palikušajiem, organizē saskarsmes psiholoģijas un lietišķās psiholoģijas nodarbības citiem vārdiem – palīdz apgūt to, ko sauc par spēju piedāvāt sevi darba tirgū. ? Taču palīdzēt arī var vienīgi tiem cilvēkiem, kuri paši to vēlas. Jo piemēram, cilvēki , kam bezdarbnieka pabalsts ir 200 un pat 250Ls mēnesī, nebūt nav ieinteresēti iesaistīties darbā, jo ar šādu naudu, kas tūkstošiem cilvēku rādās vien sapņos, itin mierīgi var 2 vai 3 mēnešus atpūsties. Un tikai tad, kad pabalsta summa ievērojami samazinās, šie cilvēki sāk nopietnāk domāt par strādāšanu. Par laimi, tādu bagātu bezdarbnieku nav daudz. Turklāt tagad, kad noteikti pabalstu griesti, lielo pabalstu saņēmēji, jādomā, aktivizēsies. Ir vēl tāda kategorija – pasīvie bezdarbnieki (pēc NVD datiem Latvijā apmēram 20%[2]). Daudzi pasīvie bezdarbnieki nemaz necenšas darbu meklēt, jo ir iemācījušies dzīvot bez regulāriem ienākumiem. + Bezdarbnieka statuss noder, lai par valsts līdzekļiem apgūtu jaunu arodu. Valsts nodarbinātības dienesta (VND) pārziņā esošā apmācības un pārkvalifikācijas programma, kuras lietderību skeptiķi sākumā apšaubīja, gūst arvien lielāku atsaucību. Gan cilvēki paši atzīst, ka bez jaunām zināšanām darbu neiegūt, gan arī darba devēji sapratuši, ka izglītots darbinieks firmas labā spēj izdarīt vairāk. Valsts, savukārt, ir ieinteresēta, lai ikviens pelna pats, lai nebūtu uzturams uz nodokļu maksātāju rēķina. Kāpēc cilvēki tomēr neiekārtojas darbā? Iemeslu spektrs ir plašs, sākot ar objektīvajiem – slimības, cilvēki iekārtojas, bet strādā nelegāli, t.i. uzņēmēji nenoformē dokumentus, nemaksā nodokļus un strādājošais nedrīkst to teikt valsts darbiniekiem, un beidzot ar subjektīvajiem – neuzņēmība, neveiksmes, negribēšana strādāt.
[1] http://www.banka.lv/izdevumi/Latvian/avrev/1999/avrev06-3.html [2] http://www.banka.lv/izdevumi/Latvian/avrev/1999/avrev06-3.html